Rotaļprieka nezūdamības likums :)

Nereti dzirdēts, ka kaķi visu mūžu paliek bērni: rotaļīgi un bezbēdīgi (te gan runa laikam ir par tiem minkām, kam paveicies ar apkalpojošo personālu). Bet vai mēs - pieaugušie cilvēki arī tomēr nesaglabājam rotaļīgumu savas dzīves līkločos?

Bērnībā mēs - meitenes - izdzīvojam pieaugušo māmiņu dzīvi, bet pieaugušo vecumā rotaļājamies ar saviem bērniem :) Paradoksāli, bet bērnībā mēs nerotaļājamies, jo mums viss notiek pa īstam, bet tagad, kad viss ir pa īstam, tik ļoti gribas rotaļāties...

Filosofiska atkāpe manam pēdējam dvēseles lidojumam: dāvana vismazākajam - pirmo rotaļlietu komplektiņš mazulim (puisītim). Ļoti priecājos, ka kāda paziņa palūdza izpalīdzēt un uzcakot kādu dāvināmu rotaļlietiņu mazam, mēnesi jaunam puisēnam. Lieki piebilst, ka mana apņemšanās viskautko un visakādaudz cakināt manai meitiņai īsti nedarbojas - vienmēr takš ir kas svarīgāks ieplānots :)

Manas meitiņas pirmās mantiņas var apskatīt TE

Spārnota un iedvesmota ķēros klāt tik svarīgo rotaļlietiņu gatavošanai - un te nu tās ir - rotaļīgi jautras, saulaini košas par prieku māmiņai un bērniņam

Komplektiņā ietilpst trīs mantiņas

Biz-biz-mārīte

Tā kā ar savu lielo bērnu pirmajā klasītē gatavojām projektu par mārītēm, tad tikām skaidrībā, ka punktiņi mārītēm nebūt nenozīmē mūža garumu :D un man šī ir septiņpunktu mārīte (Coccinella septempunctata). Lai viņai nebūtu skumīgi uz zaļās dzīves taciņas, piecakoju vēl pa puķītei katrā pusītē :) Pašai mārītei ar aitas vilniņu pildītajā vēderiņā apēdies zvaniņš, kas maigi skan, kad mārīti kustina.

Domāts ir ap rociņu liekama mantiņa (mana meitiņa pat bija tik mīļa, lai neteiktu, ka apjukusi un vienkārši izmantoju viņas mirkļa vājumu :D, ka nopozēja). Zinu, ka šādas mantiņas netiek viennozīmīgi uztvertas, jo ir uzskats, ka bērniņš cenšas nopurināt no rociņas to briesmoni, kas tur grab, bet vecāki tikmēr priecājas, kā viņš jauki rotaļājas :D... Es ceru, ka māmiņa spēs uztvert sava mazuļa noskaņojumu un ja ap rociņu mantiņa būs nevēlama, to varēs piestiprināt kaut kur citur - nu kaut vai kādam plīša zvēram ap ķepu :)

Tārpiņš

Tārpiņš ir no zinātniskās fantastikas jomas - absolūti krāsains un raibs, savvaļā nesastopams eksemplārs. Katrā posmiņā ir ietamborēta koka bumbiņa, bet galviņa ir mīksta, ar aitas vilniņu pildīta.

Šai mantiņai nekas negrab, galvenā ekstra ir ņurcāmā funkcija (man pašai ļoti patīk sajūtas, kad pa roku šitāds mīļums ņurcās :D). Pieļauju, ka vēl viena ne mazāk mīļa nodarbe būs astes gala zelēšana - tur speciāli šim nolūkam maza koka bumbiņa gadījusies  :)

Ar tārpiņu gāja man raksturīgā stilā - no sākuma dari, tad domā :)

Pirmo tārpiņu uztamborēju ar putuplasta bumbiņām un pat neaizdomājos, ka tās nebūt nav piemērotas maza bērniņa rotaļlietai :))), kā pamatkritērijs man bija vieglums... Un kur nu vēl vieglāku pildījumu kā putuplasts! Tikai pie tārpiņa galvas attapos, kas notiks ar tā pildījumu, kad to kožļās, kad to vajadzēs mazgāt u.t.t u.t.j.p. Tā kā ārdīt ārā vairs negribējās, jau biju iemīļojusi mazo razbainieku, nolēmu, ka mana meitiņa jau ir izaugusi no vecuma, kad visu kožļā, un ka tārpiņš sev atvēlēto mūžu droši var palikt mūsmājās :D - tā ka tas lielākais ar kičīgajiem radziņiem nu jau ir manas meitiņas īpašumā...

Puķe

Puķe darināta pēc līdzības ar manas meitiņas pirmo un vismīļāko tamborpuķi, kuru nedarināju pati, bet kuru meitiņai uzdāvināja mana draudzenīte. Nebija mērķis atdarināt viens pret vienu, tāpēc šī ir stipri savādāka - saglabājas vien grabuļa būtība (puķes sakņu daļā ir kinderolas trauciņš ar sīkām pērlītēm, kuras klusi, neuzbāzīgi skan).

Atcerējos, cik ļoti manai meitiņai patika visādas astes un astītes. Tās tik mīļi varēja divos pirkstiņos kā nāvīgās pincešskavās satvert un nenogurdināmi pētīt... Tāpēc pilnīgi spontāni un neplānoti puķei uztamborējās arī saknīte (un ziniet - meitiņa šo mantiņu izpētot pēc grabuļa iegrabināšanas tūdaļ nodevās saknītes pētījumiem - rotaļa saucas: "īkš-pūkš-traļļaļļā" :D)

Tā kā rotaļlietas paredzētas puisītim, tad ziediņa krāsas ieturētas puiciskākos toņos

Šitāds mīļš darbiņš nu ir beigts, bet jau nākamais tiek steigts...

Ar rotaļprieku sirdī 

ceru, ka dāvanas saņēmējam patiks un tiks lietots :)

Елена Смирнова

Svētdien biju Paradīzē pie filcēto rotaļlietu enģeļa Jeļenas Smirnovas :)))

Vēl joprojām nespēju attapties - nu iedomājieties, ka sešu stundu laikā uztvertā informācija un iegūtās iemaņas liek justies tā, it kā jau kādu nedēļu no vietas esi nodarbojies ar filcēšanu :). Bez tam, ja svētdien likās, ka jūra līdz ceļiem un visu protu, tad nu jau atkal atgriezusies sajūta, ka neko nemāku :)

Filcēšanu līdz šim nekādi neesmu atradusi kā savu nodarbošanos un lai arī jau labu laiku apzinos, ka tur ir daudz iespēju izpausties jebkurā manierē un ar visdažādākajiem rezultātiem, tomēr man nav izdevies sevi dvēseliski piejaucēt šai nodarbei... Bet Ļenas zvēruki ir tāāāāāādi, ka vienaldzīgs nevar palikt neviens! Nu paskatieties paši - saprotama lieta, ka ne jau nejauši te tikai kaķi vien bildēs :)

Bet šie divi minkas - Miroslavčiks un Mandarinčiks noteikti ir mani favorīti :)))

Starp citu - Mandarinčika meistarklase ir apskatāma ŠEIT, bet citus Ļenas darbus baudiet TE :)

Tikpat skaidras un saprotamas, kā Jeļenas foto meistarklases, bija arī svētdien novadītā mazā pelēna filcēšanas meistarklase. Mēs uzreiz tikām brīdinātas, ka ar gatavām rotaļlietām uz mājām nedosimies, bet gan pēc iegūtajām zināšanām tās pabeigsim jau patstāvīgi mājas apstākļos. 

Ja kāds vēl atceras manu cepienu par "meistarklases" jēgu un būtību, tad nu varu ar pilnu atbildības sajūtu apgalvot, ka beidzot arī es esmu bijusi īstā, patiesi vērtīgā meistarklasē un mans priekšstats par to, kādai tai jābūt, ir bijis absolūti pareizs, proti:

- meistarklasi vada Meistars ar lielo burtu (te laikam varētu ar visiem lielajiem burtiem rakstīt :D) un dalās SAVĀ pieredzē, SAVOS meistarstiķos, SAVĀ gadiem ilgi krātā, izpētītā, pārbaudītā un par labu atzītā mākā un mākslā;

- organizatoriski viss bija tik perfekti, ka pat neticās - ierodoties uz nodarbību, katram dalībniekam jau sagatavota darba vieta, salikti materiāli, skice, adatas u.t.t. (pat actiņu piešūšanai paredzētā adatiņa un diedziņš tajā ievērts ar visu nostiprinājuma mezgliņu!!! - liekas, tāds sīkums, bet taču par visu padomāts), pieejams papīrs un rakstāmais (kas patiešām lieti noderēja), lapiņas ar dalībnieku vārdiem, pusdienu pauze ar daudzveidīgu un sātīgu maltīti;

- bijām 12 dalībnieces, Jeļena katras darbiņu apskatīja un nokomentēja kļūdiņas vai kā reizi pareiz paveikto, lai tiešām būtu skaidrība par to, ko darām, turpat uzreiz pielaboja kļūdas - un darīja to pēc katras darbības posmiņa, pati nodarbības laikā veidoja to pašu pelīti un deva izpētīt, kādai jāsanāk katrai darbībai, kas veikta, kādam jāizskatās konkrētās darbības rezultātam - tik profesionāli novadīta nodarbība, kurā tik daudz izstāstīts, parādīts, izdarīts!!!;

- Jeļena bija ļoti stingra un prasīga gan pret darāmo, gan pret mums - patiešām radās iespaids, ka viņai IR svarīgi, lai mēs nepalaistu garām ne mazāko sīkumu. Nebija ne mazākās vienaldzības vai paviršības no tēmas, ka tik ātrāk viss beigtos un lai katrs ķimerējas kā māk... Jā, pirmā un galvenā prasība visiem bija svētdien filcēt un darīt tikai un vienīgi tā, kā saka un rāda Jeļena. Tas īpaši attiecās uz tām, kas ar filcēšanu jau nodarbojas. Es šai ziņā biju tīrradnis - bez iemaņām un iestrādēm, kā balta lapa atdevos procesam :)

- tika doti padomi gan par materiāliem, ko izmantot, gan par adatām, ar kādām strādāt (nosaucot konkrētus numurus, ražotājus u.c.), gan par resursiem, kur smelties idejas, gan par knifiņiem, kā "atdzīvināt dvēseli" savām izveidotajām rotaļlietām... un vēl un vēl un vēl.

Es tik ļoti priecājos, ka tomēr pēdējā brīdī pieteicos uz šo meistarklasi, jo ilgi šaubījos - kā nekā no Maskavas ierodas tāāāds guru, bet man pat filcēšanas priekšzināšanu nav :))) 

Mana pelīte vēl nav gatava, ļoti ceru, ka tai nebūs Rīgas likteņa (ka nekad nebūs gatava :D). Ja nu kas ir skāris manu dvēseli no filcēšanas lauciņa, tad tās noteikti ir rotaļlietas :))), bet nu jau tā latiņa ir tik augsta...

Un mums tak ar Ļenu ir kas kopīgs, tik būtisks un pārcilvēcisks - skat, kādi Ļenai minči un apakšā bildītē manējie :D (Ļenai gan mājā vēl trešais kaķis (pliks !) un žurkas (arī plikas !) un citi zvēri :D)

Ai, nu vienvārdsakot - esmu pārlaimīga, manī plosās tik pretrunīgas lietas (ka nu visu protu un tomēr neprotu, ka nu tik filcēšu rotaļlietas, bet laika, protams, tam nav u.tml.), tās cenšas sadzīvot ar to informācijas apjomu, ko esmu kā švammmmmīte uzsūkusi un acu priekšā visi tie fantastiskie filcējumi, kuriem ir dvēseles un dzīvi skatieni... Eh..............................

Ķobīši

Patīk man visādi trauki, trauciņi, kārbas, kārbiņas, vāceles, vācelītes u.t.t. - vienvārdsakot, ķobīši. 

Tā nu paeksperimentēju, ko var sameistarot no būvmateriālu veikalos pieejamiem saimniecības striķiem (auklām). Atvainojos, azartā un darboties priekā esmu noplēsusi un izmetusi striķu info lapas, tāpēc nemācēšu nokomentēt to sastāvu...

1. 

Šim pirmajam ķobītim diegi ir īsts atradums - krāsas vien kādas (!!!) un izskatās pēc 100% vilnas. Bet, protams, no vilnas tur nav ne vēsts, tīra sintētika. 

Pirmo reizi tamborēju krāsainu darbiņu - tamborēts visu laiku ar abiem diegiem, mainot krāsas gan pa rindām, gan rindas ietvaros. Secinājums - salīdzinoši labi tur formu, viegli tamborējas. Mamma plāno no šiem diegiem aptamborēt tabureti, man šķiet, ka ideāli piemērots materiāls...

2.

Otrais ir īsts briesmonis, kamēr tiku ar to galā, pirksti nejūtīgi. Šim vienīgajam saglabājusies info lapa - tā ir "Sizāla aukla. Vītā", sastāvs 100% sizāls, diametrs 2 mm, izgatavota Latvijā (īpašs uzsvars uz šo :D)

Secinājums - formu tur labi, bet ļoti grūti tamborējas, drausmīgi spurojas, no tā birst visādi blakusprodukti, ja ir problēmas ar elpceļiem, vispār neieteiktu to mēģināt, jo ātri vien jūt kņudoņu no visiem tiem krikumiem, un gala beigās izskatās ļoti rupji un neestētiski

3.

Ar trešo pilnīga bauda tamborēt, kad pirkstos vairs neduras asais sizāls, mīksta un mīlīga aukliņa, bet nu ļoti acīmredzami sintētiska. 

Secinājums - formu gandrīz netur, tamborējas fantastiski viegli un var izvirst ar dažādiem tamborrakstiņiem. Ļoti simpātisks rezultāts, bet labāk varbūt kādai tašiņai vai vienkāršai somiņai derētu...

Nu re, ilgi jau domāju par tiem saimniecības striķiem, nu būs miers - izmēģināts ir, iekšējais dzinulis apmierināts :D, un arī trīs dažādas formas un izmēru ķobīši iegūti. Noteikti noderēs gan man rokdarbojoties mazināt radošo haosu (vairs neizmētāt pa apkārtni, bet smuki turēt kādā ietvarā), gan arī meitiņai krāmējot un pārkrāmējot dažādus krikumus pa ķobīšiem :)))

Ameli

... nē, šoreiz ne par savu meitiņu vai viņas vārdiņu, lai gan šo sakritību uzskatu par labu zīmi :)))

Izstādē-gadatirgū "Ražots Latvijā 2011", kas norisinājās pagājušajās brīvdienās tepat Rīgā, atklāju kādu brīnumu, par ko esmu neizsakāmi priecīga. 

Runa ir par skaistajām, radošajām meitenēm - Anda Baķe un Inga Reinkaite - no latviešu zīmola Ameli salona.  

No kā tas Ameli smalkums nāk?
No liela un rūpīga darba!

Pirmie, kas iekrita acī un, protams, arī sirsniņā - ir burvīgie lācēni, kas esot Ameli zīmola seja un raksturojot Ameli darba stilu - mīļums un smalkums. Vienīgais, kas mani no šiem lācēniem atbaida, ir tas, ka tie šūti no dabīgajām ādām, bet pildīti ar sintaponu :(

Izstādē nefotografēju un paļāvos, ka web lapā būs vairāk bilžu ar skaistajiem darbiņiem, bet, diemžēl, nav gan, nav arī to izstrādājumu, kas mani burtiski paralizēja ar savu izsmalcinātību un neatkārtojamību :( Nemainīgā vērtība ir apstāklī, ka izstādes laikā varēju dzīvajā redzēt izstrādājumu smalkumu, kvalitāti, eleganci un individualitāti. Vismaz daļu darbiņu var aplūkot Ameli lapā www.ameli.lv

Šī jostiņa ir apbrīnas vērta, tieši tādēļ šo bildīti ievilku savā midziņā :)

Man ir milzīgs prieks, ka Latvijā top tik brīnišķīgi rokdarbi un ļoti gribas kaut ko no tā iegādāties arī sev, bet esmu izmisumā - nevaru izvēlēties, ko tieši vēlos :))) Tā kā mana meitiņa ir vārdā Amēlija, sāku domāt, ka viņa noteikti ir pelnījusi kaut ko no šī pasaulīgā skaistuma - bet, protams, dabīgās ādas lācīti nevaru pirkt savas politiskās pārliecības dēļ, savukārt, citi smukumi vēl īsti nav aktuāli...

Tā nu graužu nagus un nevaru vien beigt domāt par Ameli izcili skaistajiem darbiem.

Rīta kafijas tasi?

... skat, ko tik cilvēki neizdomā :)

No kafijas krūzītēm izveidoti unikāli mākslas darbi :)

Mona Liza ir 2009.gada festivāla (Aroma Festival at The Rocks in Sydney, Australia) veidojums - tajā izmantotas 3604 kafijas tasītes (glāzītes), krāsas iegūstot no piena un kafijas miksējuma

Merilinas Monro bilde, savukārt, ir 2010.gada festivāla darbiņš - izmantotas 5200 kafijas glāzītes, 780 litri kafijas un 680 litri piena

Te var aplūkot arī video, kā tapusi Mona Liza un Merilina, lai pilnībā izbaudītu šāda mākslas veida burvību :)

Nāk rudentiņis...

... būs barga ziema...

Tā viņš ir, esmu no tiem dīvainīšiem, kam rudens klātesamība pielec tikai šādā draņķīgā dienā :) Līdz tam man vēl bija vasara...

Šogad ātrāk nekā pērn mana meitiņa tikusi pie šīgada izmēra zeķītēm - jāsaka, ka vakar tās tapa gatavas un vakar jau arī pirmajā pastaigā piedzīvoja īstas ugunskristības (drīzāk gan ūdenskristības :D), ņemot vērā meitiņas nepārvaramo vēlmi sasveicināties ar katru peļķi, kas ceļā pagadās. Zeķītes ir tik garas, ka sniedzas pāri gumijnieku maliņai...

Sanākušas nu dikti līdzīgas pagājušā gada zeķītēm :) Ko padarīsi, ja nav īsti kur paskatīties mežģīņrakstus garajām zeķēm (vai arī vnk neprotu atrast). Rakstiņš gan ir mazliet cits, bet kopskatā izskatās tāds pats.

Šoreiz akcentiņam pievienoju ziediņus (kurus man labpatīk saukt par "rudens ziediem"). Kā tie top, var apskatīties ŠEIT. Tie tapa praktisku apsvērumu pēc - abas zeķītes iekļāvās vienā dzijas ficītē, pāri palika vien mazs kamolītis, to tad arī racionāli izmantoju mežģīņu ziediņiem.

Šobrīd pa pilnu klapi izjūtu, ka meitiņa aug ne pa dienām, bet pa stundām :))) Kad viena zeķīte bija gatava, tā noteikti jau tika ielietota un nemaz vairs nebija pacietības mazajai Princesei sagaidīt otru... Vakar no rīta mani uzmodināja ar šokterapiju - meitiņa bija atradusi manu rūpīgi sapakoto adīklīti un mani no rīta sveicināja ar vārdiņu: "Ceķīte!!!" un platu smaidu, protams... Tas varēja nozīmēt vien to, ka lai izvilktu gatavo zeķīti ir bijis jātiek garām pusadītajai... Manas baismīgākās bailes apstiprinājās, kad meitiņas istabā ieraudzīju pa zemi izmētātas adatiņas - tās kā bīstami priekšmeti (jo meitiņa labi zin, ko nozīmē vārdiņš "ass" :D) bija rūpīgi izvilkti no adīklīša, pats adīklītis nolikts uz krēsla ar cilpām gaisā :)))

Diemžēl, arī jau iesāktais nākamais adījums tiek atrasts, lai kur to arī nenoslēptu un pilnzobu smaidā man pasniegts, diegiem pa zemi velkoties :) Tāda interesanta man solās būt šī rokdarbu sezona...

Nu re, viens darbiņš nu ir beigts, bet jau nākamais tiek steigts... Kā nekā, bērnu ta ir divi gabali, bet ziemai nav sagatavots neviens :)))

Lai kājas siltas un prāts mierīgs :D

Joana Vasconcelos

Kopš nejauši uzgāju skaistās aptamborētās klavieres, nebij miera - nolēmu uzmeklēt, kas tās ir apcakojis un varbūt ir vēl kas interesants un baudāms.

Atklāti runājot, kam tāāāāāādam gan laikam īsti gatava nebiju - Joanas Vasconcelos darbi ir ne tikai apbrīnas vērti, tie ir grandiozi skaisti!!! Tik daudzveidīgi, tik krāsaini koši un tradicionāli vienkopus... Grūti vārdos izteikt, lai runā bildes...

Lai kā nemīlu reptiļus un abiniekus, jāatzīst, ka tie ir savdabīgi skaisti - bet šādā izpildījumā tie ir izcili skaisti :)

Ar savu izteiksmīgu šarmu izcakoti arī lielie govslopi un zirgi

Pat suņi pamanījušies ietērpties ciku-cakās... Bet tā Dāma ar sunīti ir neatvairāma

Nu un kur gan bez kaķiem :))) Apaļi, omulīgi un sacakoti...

Ieraudzīju arī kādu mēbeli, kas man ļoti pat patiktos, tikai ne tik košās krāsās :) - rožu dīvāniņš...

Tepat arī jau redzētās klavieres - un izrādās arī citas mēbeles tīri jauki izskatās tamborētos kamzolīšos :)

Vairāk par mākslinieci un viņas darbiem var pažūrēt viņas mājas lapā: http://www.joanavasconcelos.com/

Skatoties uz šiem darbiem, patiesi nožēloju, ka neprotu tamborēt, jo tik ļoti gribētos ko šitik skaistu uzmudžināt... Ehhh...

Kastaņprieki :)

Pagājušajā gadā kastaņprieki mūsmājās beidzās ar lielu baseinu meitiņai un daudz interesantām nodarbēm un aktivitātēm (mana lielākā aktivitāte laikam bija to regulāra savākšana no stūru stūriem :D). Maģiski tie kastaņi - bērniem patīk, zvēriem patīk un man arī patīk :)))

Šogad mums citi radošie prieki - gandrīz lielā māksla...

Sākās nevilšus ar šādu salīdzinoši primitīvu veidojumu un tālāk jau panesās...

... jau sabūvējām māju, cilvēciņu un smaidīgas sejiņas. Jāatzīst, ka mazai meitiņai šī nodarbe nekādu radošo dzirksti neiekūpināja, viņa tik staigāja apkārt tā dīvaini nopētot, ar ko es tur nodarbojos. Man palīgos (priekos) bija 10-gadīgā brāļameita Dāniela :)

Šis jau tapa Dānielas mākslinieciskā vadībā - atrodiet nu atšķirību, kur tad ir tas punkts uz "i", kad Dančuks beidzot bija apmierināta ar rezultātu :)))

Nu un līdz augstai mākslai jau tikai viens solis - tāds zvērs pie mums paciemojās :)

Šodien izlasīju vienu vērtīgu atziņu: 

"Cilvēks 80% sastāv no ūdens. Ja cilvēkam nav ne sapņu, ne mērķu dzīvē, tad viņš ir vienkārši vertikāla peļķe."

:D

Visa tāda laimīga...

... visa tāda sapņaina :)))

...ir dziļa nakts, apkārt kluss un mierīgs (ja neskaita Minkāna nakts dzīves elementus :D), bet man nav miera, nevaru aiziet gulēt nepastāstot, ka šovakar bija ilgi gaidītais Ričarda Klaidermana koncerts :))) Burvīga mūzika burvīgā izpildījumā, tikai ārkārtīga mazuma piegarša...

Lai arī man galvenokārt patīk romantiskie, maigie skaņdarbi, kas tā vien aicina uz neierobežoto sapņu pasauli, tomēr ar baudu izdzīvoju arī dramatiskākus toņus - tiem taču arī ir vieta mūsu dzīvē un sapņos. Un nepamet sajūta, ka viņš rotaļājas ar klavierspēli un koķetē ar publiku - ar tādu vieglumu un tādu neviltotu prieku.

Cik labi, ka ir tādi cilvēki, kas savu talantu neiznieko, nepatur sev, bet izmanto to, lai priecētu citus.

Emocionālākais un piesātinātākais skaņdarbs šovakar bija "Sinfonia Titanic" - jāatzīst, ka šādā izpildījumā to nemaz nebiju dzirdējusi - tajā ir visa emociju gamma gan saistībā ar traģisko notikumu, gan arī ar kino romantisko mīlas stāstu

Pie viena izmantoju izdevību palielīties par to, kā mani lutina ar dāvanām :)

Nereti nākas aizdomāties, ka rokdarbnieki ir tāda cilvēku kategorija, kuriem neko nevar uzdāvināt, jo viņi taču visu paši var pagatavot :))) Tad nu lielos ar dāvanu, kas mani saviļņoja un aizkustināja līdz sirds dziļumiem - protams, to saņēmu no cilvēka, kurš (kura) mani pazīst līdz kaulam - to jau var redzēt, ne?

Meitiņai tika skaistā rožu kaste ar burvīgu kleitiņu - kastīte ir tik burvīga un tik MANA, ka ļoti gribējās to prihvatizēt, bet tomēr esmu apņēmības pilna savam bērnam neatņemt viņai piederošas lietas :)))

Mana dāvana ir šī apaļā kastīte - un, skat, kas tur bija akurāti salikts :D - lentītes, pērļu izšūts maciņš un visu laiku labākā grāmata par kaķiem :))) Dievinu kastītes, dievinu maciņus, dievinu lentītes un, protams, dievinu kaķus - viena maza dāvaniņa, bet tajā ir viss, ko dievinu...

Rokdarbnieces sapņu mandala :)))

Un pats galvenais - tas tika dāvināts ar vārdiem, ka dāvana jāizlieto tikai priekš sevis. Nu esmu sprukās, jo priekš sevis jau nekad nav laika, bet te tāds skaistums, tāda lentu bagātība - gribot negribot būs vien sev arī kas jāpagatavo :)))

Un visu lielo patiesību grāmatiņa par kaķiem ("Tavs kaķis (Tavs šefs)"), kas, piemēram, mums atklāj, ka "Kaķa vienīgais noslēpums ir tas, kādēļ viņš nolēma kļūt par mājdzīvnieku", vai arī tāda superpatiesība, ka "Kaķi varētu valdīt pār Visumu, tikai viņiem tas nerūp".

Tādi, lūk, man mazie lielie prieki - vislielākais prieks, ka man ir tāda Draudzene...

Mana Amēlija

Meitiņai šodien vārda diena :)

Dīvaini, bet vārdiņš Amēlija manā apziņā uzradās tik pēkšņi un negaidīti, kad uzzināju, ka būs meitiņa... Gadiem ilgi biju plānojusi un domājusi, kādu vārdiņu dotu meitiņai Peciņai - un vārda "Amēlija" šajos plānos nekad nebija. Tāpēc biju pārsteigta, kad pēkšņi uzzinot bērniņa dzimumu, izrādījās, ka visi manis izdomātie, izplānotie un, manuprāt, ļoti skaistie vārdi vairs nekam neder.

Bet Amēlija skan tik mīļi, tik maigi - nu gluži kā mana mīlestība pret meitiņu - trausla, maiga, netverama :) 

Ko tur slēpt, priekšstats par šo vārdiņu ir radies no populārās filmas "Amēlija", no kuras neatceros ne sižetu, ne saturu, vien skaisto mūziku un tās brīnumskaistās, sapņainās Amēlijas acis, ne no šīs pasaules - skatiens, kas neatstāj vienaldzīgu...

Man gribas savu meitiņu pucēt un cakot kruzuļu kruzuļos - nez, cik ilgi viņa tam ļausies :) Tāpēc izmantoju vēl šo laiku.

Šīs sezonas cepurīte tapa šāda - manas bērnības zemapziņā stabili nosēdušās atmiņas par šādu cepures-lakata apvienojumu un atceros to kā vienu no mīļākajām cepurītēm.

Lai arī biju pārliecināta, ka to adīšu, bet redz, ka roka tomēr pastiepās pēc tamboradatas un beidzot izmēģināju šo rakstiņu, kas jau labu laiku malās pa galvu, tik nebij atradis pielietojumu :)

Un, protams, puķīte - tā kuru pirmo reizi iemēģināju koptamborēšanas pasākumā, ļoti iepatikās pufīgās ziedlapiņas :)))

Nevarēju noturēties pretim kārdinājumam iepīt arī mežģīni tamborējumā :) Sliktā ziņa ir tā, ka tā negrib diez ko labi turēties un mazliet rullējas. Labā ziņa - es tak viņu varu piešūt, lai nekust ne no vietas :)))

 

Dīvains tomēr vārdiņa apraksts, nemaz negribas piekrist nevienam vārdam no zemāk minētā: 

"AMĒLIJA

Gražīga, asa, pat uzstājīga. Viņai visu var piedot neapslāpējamās enerģijas dēļ. Ķīvējas ar darbabiedriem. Taču visumā ir sprigana un valšķīga. Nomokās ar apziņu, ka pasaule tik nepareizi iekārtota.
(no Gunnara Treimaņa 2002.gadā izdotās grāmatas "Vārdu noslēpumi")"